Sestdiena, 18. Novembris
Izvēlne

Vēsture-intervijas

Aivars Ābols

Motosports ir populārākais sporta veids Latvijā! Vai kāds to var noliegt? Reti izdodas apstāties kaut uz mirkli un izvērtēt padarīto, pašam sportistam saprast, ko devis sūrais darbs un pat uz spēles liktā veselība. Motosports dod ātruma un brīvības sajūtu, ka ir prieks valdīt straujo un jaudīgo motociklu, traukties uz priekšu, lai pirmais šķērsotu finiša līniju un izdzirdētu tūkstošu skatītāju gaviles? Bet kādas izjūtas pārņem sportistus, kad finišu neizdodas sasniegt?

Ar šo rakstu es vēlos atklāt rakstu sēriju par motosporta vēsturi un attīstību Rūjienas novadā. Sākšu ar ne tik senu pagātni, motokrosa B līgas izveidošanos un oficiālu iekļaušanu Latvijas motosporta federācijas kalendārā. Savas domas šoreiz palūdzu izteikt Aivaram Ābolam. Latvijas motosporta federācijas krosa komitejas loceklis 12 gadus un LaMSF pārstāvis motokrosa trašu licenzēšanā. Vada pašreizējo „Bieriņu” moto klubu „Mārupe „ Rīgā. Pats startējis 6 gadus motosportā.

Kur sākums ir B līgai motokrosā un kā tā izveidojās?

Motokrosa B līga izveidojās uz entuziasma pamata, kas sapulcināja daudzus sportot gribētājus. Tā sākās ar lielu masveidību un ieguva lielu popularitāti Latvijas mērogā. Pirmkārt viņi nodarbojas, nedzer, nevazājās tēvi, dēli un visas ģimenes iesaistās tajā jautājumā. Motokrosa B līgā galvenokārt brauc iesācēji un seniori.

Uz kāda pamata B līga attīstās?

Attīstās uz masveidību, jo vienmēr no masveidības var atrast kādu talantu. Un viņi nav tik meistarīgi, kā A līgas braucēji. Sportisti aug un tā pāriet no B līgas uz A līgu. Viņi B līgā iziet pamatskolu. Pamatskolā trases ir mierīgākas, ātrumi mazāki un sportistam ir kur iesākt sportista gaitas. Masveidība ir tāpēc laba, jo par motosportu runā, par motosportu raksta vietējās avīzes, vietējie ciemi, pagasti, mazas pilsētiņas. Tas vietējiem iedzīvotājiem ir pasākums gandrīz vai 1. līmenī. To patiešām atbalsta daudzi pagasti, uzņēmēji, jo tas ir populārs sporta veids, kas balstās uz entuziasma pamata. Tas ir atkarīgs arī no saviem līdzekļiem. Cilvēki strādā un ja ir vēl kas piepalīdz, atbalsta komandu vai individuāli sportistu, tad viņiem paveras plašākas sportista izaugsmes iespējas. Tā notiek arī slavenajā Amerikā. Tur visiem labākajiem sportistiem viss sākas no pagastiem, amatieriem, kamēr aizbrauc līdz pasaulei. Mēs redzam Kasparu Stupeli, kas jau pasaulē brauc pa priekšu, kas iesāka braukt motokrosa B līgā. Nākošo ekipāžu, kas pasaulē brauks pa priekšu, mēs gaidām brāļus Daiderus, kuri arī ir iesākuši ar B līgu. Arī Sandis Meijers, kas izgājis amatieru skolu B līgā, tagad brauc pirmajā desmitniekā Latvijā. Tā kā motokrosa B līga ir perspektīva visiem, kas iesāk braukt. Tas nozīmē, ka B līga ir ļoti nepieciešama motobraucēju izaugsmei.

Vai šajās sacensībās piedalās arī motokrosa A līgas sportisti?

Jā piedalās, kāpēc viņi ir vajadzīgi? LaMSF bija daudzas runas, ka B līgā nav vajadzīgi A līgas braucēji. Kur iesācējiem mācīties, kā pareizi braukt, ņemt startu, lekt trampalīnus, kā uz motocikla strādāt? To var redzēt ne tikai aizejot paskatīties A līgas motokrosu Limbažos, Ķegumā, bet viņi paši klātienē vēro savas kļūdas, novērš tās un mācās no profesionāliem sportistiem.

Vai arī citās valstīs ir vairākas motosporta līgas?

Jā, pilnīgi pareizi, tur ir pat 4 vai 5 līgas, mums tikai 2, tur notiek pagasta čempionāti, rajona čempionāti, novada čempionāti un valsts čempionāti u.t.t.... Mums pagaidām ir tikai 2 līgas. Šīs B līgas sacensības ir oficiālas Latvijas motosporta federācijas kausu izcīņa. Tās ir pielīdzināmas Latvijas čempionātam tikai nosaukumu nedod, jo.........................................

<--Atpakaļ

Andris Pētersons

Pēc padomju varas nodibināšanas 1940. gadā tika likvidēta Vislatvijas Motosporta Savienība kā arī tika pārtraukta tā darbība FIMā. Tomēr notiek pirmās Baltijas sociālistisko republiku meistarsacīkstes. Vācijas iebrukums Padomju Savienībā pārtrauca motosporta darbību Latvijā un tā atsākās tūdaļ pēc Latvijas teritorijas atbrīvošanās no fašistu okupācijas. Pie Republikas fiziskās kultūras un sporta komitejas tiek nodibināts Republikas auto – moto klubs (RAMK), kuru vadīt uzdeva pazīstajam motobraucējam A. Popam. Viens no kluba uzdevumiem bija motosporta atjaunošana republikā un jaunu motociklistu kadru sagatavošana. Lielu popularitāti ieguva motokrosi. Arī Rūjienā piecdesmito gadu beigās tiek nodibināta moto sekcija.
Viens no tā laika moto sekcijas biedriem bija Andris Pētersons.

Dzimis 1933.gadā 17.oktobrī , dzīvo Rūjienā. Ar motosportu sāka nodarboties 23 gadu vecumā - 1957. gadā.

Kas pamudināja sākt nodarboties ar motosportu?

Atnākot no armijas, radās iespēja 1957.gadā pie DOSAAF Valmieras MTS nodibināt moto sekciju. Pirmie domu biedri bijām Zigurds Mors, Kārlis Roķis, Jānis Gailis, Rūdolfs Svīķis, Dzintars Šķiņķis, u.c. Tad uz Rūjienu no Valmieras DOSAAF pārnāca auto–moto klubs un mūsu moto sekcija tai pievienojās. Auto-moto klubā brauca arī Jānis Serģis. Tad mums pievienojās Ansis Lauberts, Ruiga, Edgars Ģērmanis.

Kāda Jūsu laikos bija tehnika?

Tehnika mums bija pašu gatavota. Caur pazīšanos no Rīgas meistariem pirkām motocikliem detaļas un pēc tam paši taisījām motociklus. Spieķi neturēja un mēs gatavojām pildītos diskus, paši kombinējām amortizatorus. Sakarā ar slapjām un dubļainām trasēm, gaisa filtrus likām uz bākām. Motociklu mēs vairāk remontējām nekā ar to braucām, jo bija gaužām bēdīgs tehniskais stāvoklis. Tas, kuram bija motocikls, skaitījās liels vīrs.

Kur norisinājās Jūsu pirmās sacensības?

Pirmās sacensības mums norisinājās Eriņu muižas parkā. Mēs sacensības tur rīkojām kādas divas reizes. 1960. gadā nākamās sacensības rīkojām Rūjienas stadionā, bet Pilskalnos mēs trenējāmies. Rūjienas stadionā 1962. gadā notika arī ziemas sacensības.

Cik ilgi Jūs nodarbojāties ar motosportu?

Es ar motosportu nodarbojos kādus 7 vai 8 gadus.
Kad es beidzu nodarboties ar motosportu savu motociklu atdevu uz Naukšēniem Grinbergam.

Kādas bija mototrases?

Agrāk jau nebija tā kā tagad, ka riņķo pa apli. Mēs braucām pa mežu līdz pat 30 kilometriem. Mēs nebraucām uz laiku, bet .....................................

<--Atpakaļ

Brāļi: Alberts un Modris Deičmaņi.

Alberts Deičmanis dzimis 1932. gada 6. martā Naukšēnos. 1960.gadā sāka nodarboties ar motosportu (28 gadu vecumā).

Modris Deičmanis dzimis 1940.gada 24.novembrī. 1965.gadā sāka nodarboties ar motosportu (25 gadu vecumā).

Kādēļ Jūs sākāt nodarboties ar motosportu?

Alberts- Kad es vēl nenodarbojos ar motosportu, uz darbu braucu ar motociklu cauri mežam, kas mazliet arī līdzinājās motokrosam. Rūjienā autoskolā sāka darboties auto-moto klubs un es sāku dziļāk pievērsties šim sporta veidam. Daudzi jaunieši savas jaunību dienas pavadīja krogos pie alu glāzēm, bet es savas jaunību dienas izvēlējos pavadīt pie sava motocikla. Tā es ar motosportu kopā pavadīju 17 gadus.

Modris-Tajā laikā komandā bija jābūt braucējam no katras motociklu grupas, nebija kas brauc ar motociklu IŽ un tā es sāku nodarboties ar motosportu. Nākošajā gadā auto-moto klubs iegādājās 750 cm3 EMK blakusvāģi un to iedeva Jurim Grimbergam. Es kādu laiku mēģināju viņam kantēt blakusvāģī, bet nekas nesanāca, jo biju par vieglu. Es biju 60 kg smags un mani blaķenē mētāja kā spalviņu. „Gaujas kausā” Putriņu trasē mēs iebraucām priedē, un sadauzījām motociklu līku. Tā beidzās mana braukšana ar blakusvāģi. Lai būtu atkal komandā, man nācās pāriet pie motocikla IŽ.

Kāda tajā laikā bija tehnika?

M.-Tie paši krievu motocikli. Mums nebija nekādi treneri un mehāniķi. Paši visu darījām uz savu galvu. Viens otram kaut ko pastāstījām, palīdzējām, pa trases malu padežurējām.

A.- Lai uztaisītu labu cilindru es visu ziemu to vīlēju. Tepat Rūjienā kultūrpreču veikalā nopirku vienu cilindru, un kad es attīrīju to no piķa, es domāju, kur lai to lieku. Nekādi izmēri nesapasēja. Instrumenti arī nekādi nebija. Nopirku 10 dažādākas vīles. Citreiz nācās salocīt vīli kā cūkas asti, jo citādāk netika nemaz klāt kur vajag.

Katru dienu, kad atnācu mājās no darba, gāju uz šķūnīti un vīlēju cilindru, kamēr nogura rokas. Un tā nācās darīt visu ziemu, lai līdz motokrosa sezonai būtu tas gatavs . Krosa motociklam K-175 vienīgais ko es uzlaboju, bija dzinējā cilindrs un izpūtējs. Kad priekšējā, oriģinālā dakša pārlūza, es tās vietā ieliku IŽ dakšu.

Kur norisinājās jūsu pirmās sacensības?

A.-Manas pirmās sacensības norisinājās 1960. gada 3. jūlijā Naukšēnos iesācēju grupā, kur es ieguvu 1. vietu.

M.-Manas pirmās sacensības norisinājās 1965. gada rudenī Rūjienas Pilskalnos. Tur sacensības norisinājās no 1965. gada līdz 1968. gadam.

Kādas bija moto trases?

A.-Diezgan interesantas, jo bija jābrauc pa upēm, grāvjiem un........................................

<--Atpakaļ

Imants Irmejs.

Valmieras novads no senajiem laikiem slavens ar savām sportiskajām aktivitātēm, arī motokrosā. 20. gadsimta raksturīgākā iezīme – motori un ātrums skāra arī Valmieru. Viens no pirmajiem Valmieras motobraucējiem Artūrs Kreicis atceras, ka pirms kara rīdzinieki dažreiz braukuši uz Valmieru un aerodromu trijstūrī demonstrējuši savu māku, sacenšoties sava starpā. To apstiprina arī Valmieras muzeja fondos atrastā afiša par Valmieras aizsarga kluba rīkotajām motociklistu sacensībām 1939.gada 2. jūlijā Valmieras pašmāju sportistu pirmās sacensības gan notiek tikai 1948.gada 23.maijā.
Viens no motosporta ziņu vācējiem Imants Irmejs.

Ar šo cilvēku saruna notika par motosportu Rūjienas novadā.

Imants dzimis 1934. gada 29. martā. Ar motosportu sāka nodarboties pateicoties tam, ka viņu nosūtīja strādāt uz Rūjienas kombinātu. Sāka braukt 1966. gada 4. jūlijā un ar motosportu nodarbojās līdz 1971. gadam. Beidzot sportista gaitas pievērsās sacensību tiesāšanai un motosporta vēsturei.

Rūjienā moto sacensības pirmoreiz notika Fizkultūriešu dienai veltīto sporta svētku programmā. Pa maršrutu Eriņi – Kalnkrogs – Naukšēni un atpakaļ, startēja trīs dalībnieki. Ir divas versijas par šo sacensību dalībniekiem. Pēc vienas pirmie censoņi bijuši Pudele, Migla un Jansons, pēc otrās –Daiga, Migla un Bondars. Skaidri zināms, ka katrs startējis savā motociklu klasē. Spēcīgāko motociklu braucēji jau finišējuši, bet vismazākās kubatūras motocoklists tā arī pie finiša nav sagaidīts. Vēlāk noskaidrojies, ka sakarsētajā sacīkšu atmosfērā Naukšēnos pirms Rūjas tilta motobraucējs nav varējis paņemt līkumu un piezemējies upes krastā blakus tiltam.

Piecdesmito gadu sākumā(ap 1952. gadu) pie Eriņiem notiek pāris ātrumsacensību, kurās piedalās motociklisti ar parastajiem ceļa motocikliem. Vienās sacensībās piedalās arī toreizējais Valmieras rajona ASB”Daugava” teritoriālās padomes pr-tājs Rūdolfs Zirdziņš ar IŽ markas motociklu un vēl viens Rūdolfs Jansons ar solo M-72.

LBSB ”Vārpa” Rūjienas rajona padome rīko 1956. gada 26. augustā motokrosa sacensības Mazsalacā Skaņākalna apkārtnē. Piedalās: Igaunijas PSR un Latvijas PSR dalībnieki. Šīs sacensības var uzskatīt par Latvijas un Igaunijas motosportistu savstarpējas draudzību un sportisko sakaru sākumu motosportā.
Viens no šiem galvenajiem organizētājiem bija rūjienietis Daumants Mušperts.

1957. gadā Rūjienā un Mazsalacā tiek sarīkoti motokrosi ziemas apstākļos. Mazsalacas uzvaras izcīna trases saimnieki Jānis Krūmiņš un V. Medveckis – J. Daugulis.

Pēc nedēļas, 24. februārī ziemas motokrosu organizē Rūjienas DOSAAF komiteja. Trase iekārtota pļavā Mednieku ielas galā pie priedītēm. Rūjienā tai laikā nebija pieredzējušu motobraucēju, nebija arī nekādas pieredzes motosacensību rīkošanā. Tādēļ nav brīnums, ka pirms sacensību atklāšanas trasi nācās nospraust no jauna. Daudzie skatītāji tomēr ar interesi vēroja spraigās cīņas dziļā sniega klātajā trasē. Sacensībās piedalījās rūjienieši Jānis Gailis, Andris Pētersons, K. Roķis u.c..

1959. gada 25. janvārī notiek ziemas motokross Rūjienā Eriņu parka apkārtnē, veltīts PSKP kongresam, par to liecina atrastā afiša.
1960. gads Valmieras motosporta vēsturē iezīmējas ar visai pārsātinātu sacensības kalendāru. Sezonā tiek sarīkoti 12 motokrosi.

Starp daudzajiem šīs sezonas sarīkojumiem jāpakavējas pie Naukšēnu motokrosiem. Kad Naukšēnos profesionāli tehniskā skolā sāka strādāt Jānis Vilcāns, viņam nedod mieru doma par motokrosa sarīkošana Naukšēnos. Un tā 1960. gada 3. jūlijā Naukšēnos notiek plašs motosporta sarīkojums ar Rīgas sportistu piedalīšanos. Startē Ruta Ose, Cēmelis, Bāliņš, Krasts, Strauss, brāļi Pogas, Pētersons, Laiviņš, Krastiņš, Upītis ar Bērziņu, Grasis ar Vīgantu, A. Krūmiņš un Ķūrens ar Dauguli. Naukšēnus pārstāv Jānis Vilcāns ar līdzbraucēju Juri Grīnbergu.

125 cm3 klasē spožu uzvaru gūst bijušais rūjienietis, Rīgas DOSAAF AMK motobraucējs Jānis Gailis, apsteidzot pat 175 cm3 klases uzvarētāju Cīruli. IŽ-u klasē godalgotās vietas izcīnīja Bāliņš, Krasts un Edvīns Pētersons(Valmiera). Motokrosā startēja arī rūjienietis Vilnis Šķiņķis, vēlāk tradicionālo „Gaujas kauss” sacensību krustēvs. Smago motociklu klasē ar blakusvāģiem uzvaru gūst Upītis ar Bērziņu, pārspējot rīdziniekus Pogas un Ķūrenu ar Dauguli.

Sacensībā atsevišķā grupā startēja arī iesācēji ar ceļa motocikliem. Tie ir Ansis Lauberts, Alberts Deičmanis, Jānis Kalniņš un Imants Lauciņš. Ka šis pasākums nav bijis veltīgs, redzam jau nākamās sacensībās septembrī te pat Naukšēnos, pēc lielā dalībnieku skaita.

Sešdesmitajos gados ar panākumiem 350 cm3 klasē startēja Andris Pētersons, Vilnis šķiņķis un Imants Irmejs. 125 un 350 cm3 klasē startēja Jānis Zaķis. Blakusvāģos Edgars Ģērmanis ar Gunāru Ruigu. Bijušais rūjienietis Gunārs Zaķis vēlāk ar panākumiem kantēja ekipāžā ar Jāni Rambolu Valmierā 350 cm3 klasē. Pēc vairākiem gadiem Rūjienā bija populāra Jura Grīnberga ekipāža.

1960. gadā Rūjienas motosporta aktivitātes veicināja..................................

<--Atpakaļ

Jānis Serģis

1981. gadā Baltā brieža trasē Viļakā pēc blakusvāģu klases brauciena tradicionālajā laikraksta „Vaduguns” balvas izcīņā Jāni Serģi skatītāji pa trasi nesa uz rokām. Viņš, blakusvāģu klases un visas Latvijas motokrosa leģenda, bija uzveicis Irbitas rūpniecības braucēju krievu Ščerbiņinu! Trase gavilēja.
Tā gan nebija vienīgā reize, kad Serģi nēsāja uz rokām. Viņš bija publikas elks ceturtdaļgadsimta garumā un no lielā motokrosa aizgāja 52 gadu vecumā, kad trasē garām pabrauca dēls Kristers. Pārējie konkurenti joprojām parasti brauca aiz muguras.
Lai cik populāras būtu solo klases un lai cik labi sportisti mums tajās būtu bijuši, blakusvāģu klases braucēji Latvijā katrās sacensībās tikuši gaidīti kā saldais ēdiens.
Droši vien daudzi būs pārsteigti, kādēļ es stāstu par motokrosa leģendu Jāni Serģi, bet sarunā ar Jāni mēs uzzināsim, ka pirmais krosa motocikls viņam tika gādāts Rūjienā.

Jānis Serģis ir dzimis 1938. gadā 16. jūnijā. Ar motosportu sāka nodarboties no 1957.gada.

Kāds sakars Jums bija ar Rūjienu?

Rūjienas AMK(Auto-moto klubs) vadītājs bija manī saskatījis perspektīvu motobraucēju. Un tā pirmo motociklu man iedeva Rūjienas AMK, ar kuru pirms tam brauca Edvīns Pētersons. Tajā laikā es dzīvoju Līgatnē un man ar draugiem bija jābrauc tam pakaļ. Pēc motocikla mēs braucām ar javiņām. Kad tikām Rūjienā, tad manu pirmo krosa moci sējām virvē un vilkām to uz Līgatni. Ar šo motociklu man bija labi rezultāti, un Rūjienas AMK man nopirka jaunu motociklu. Pirms es to saņēmu, man pazvanīja uz Cēsīm kad es kinoteātrī skatījos kino. Mani no turienes izsauca ārā un pasniedza jaunu motociklu IŽ 60. Un man sirsniņā bija prieciņš.

Kas pamudināja Jūs nodarboties ar motosportu?

Pats brīnos, kur radusies interese par tehniku un motosportu mums četriem brāļiem. Tēvs bija Latvijas laika armijā par virsnieku un mācēja tikai ar zirgu jāt. Cik man zināms arī rados nebija neviens, kas aizrāvās ar tehniku. Lai dabūtu motociklu, mammai ilgi lūdzāmies, līdz kamēr viņa nopārdeva sivēntiņu un nopirka mums pirmo moci, lietotu Harliju Dāvidsonu.

Kur norisinājās Jūsu pirmās sacensības?

Sākumā braucu moto veiklību sacensībās Rūjienas pusē u.c.. Manas pirmās krosa sacensības bija Cēsīs pie Niniera ezera, kur izcīnīju 3. vietu. Vienu brīdi es dzīvoju Līgatnē. Uz sacensībām es braucu ar motociklu, un tā pat arī atpakaļ, bet ja mocītis nojuka, tad to sējām virvē un draugi mani vilka mājās.

Kādēļ Jūs no solo motocikla pārgājāt uz blakusvāģiem?

Notika starptautiskās sacensības ar somiem. Es visu laiku braucu pa otro vietu, bet pirmais bija Arnis Angers no Rīgas. Viņa motociklam nokrita ķēde un es izvirzījos priekšgalā. Braucot tālāk sameta motociklu, bet krist negribēju, turējos pie stūres un izsitu kāju. Kad nobraucu malā, mani aizveda uz slimnīcu un kāju ielika ģipsī. Ārsts teica, ka viss būs labi, kad ģipsi noņēma, tad nekas nebija labi un bija jātaisa operācija. Pēc tam vairs nevarēju ar solo motociklu pabraukt traumas dēļ un sāku braukt ar blakusvāģi.

Mans pirmais kantētājs bija brālis Pēteris Serģis. Pirmo reizi mēs ar blakusvāģi braucām ziemā Rīgas trasē 1969.gadā. Centāmies braukt aiz labākiem motobraucējiem, lai varētu mazliet no viņiem iegūt iemaņas. Tā braukšana ar blakusvāģi aizgāja no sirds.

Kas Jums bija galvenais piedaloties sacensībās?

Citi sacensībās piedalījās prieka vai hobija pēc, bet mans mērķis bija iegūt pirmās vietas un gūt panākumus.

Kāda tajos laikos bija tehnika?

Tehnika tagad ir ļoti atšķirīgāka nekā agrāk. No amortizatoriem tikpat kā nebija nekādas jēgas. Parasti visa eļļa bija iztecējusi un tādēļ dažreiz pat iekšā pumpējām nigrolu(bieza eļļa), lai atkal neiztecētu. Vēlāk nāca jaunie standarta IŽ un ar to taisīšanu man nebija problēmas. Galvenais bija mācēt pieregulēt un arī pareizi pievīlēt.

Citi tagad žēlojas, ka nav nauda, lai taisītu motociklu, bet agrāk taču mums arī nebija daudz naudas. Ja paskatās vēsturi, tad arī ārzemēs bija tādas pašas ķeras kā mums, bet latvieši visos laikos ir izcēlušies ar mototehnikas uzlabošanu un pilnveidošanu savās pieticīgajās darbnīcās. Visi uzlabojumi tikuši veikti, lai sasniegtu pēc iespējas labākus rezultātus.

Cik ilgi jūs nodarbojāties ar motosportu?

Es ar motosportu beidzu nodarboties 52 gadu vecumā. Kādu dienu smejoties teicām, kad dēls Kristers mani apdzīs, tad beigšu savas motosportista gaitas, tas arī pārvērtās īstenībā.

Kādas bija mototrases?

Mototrases bija ļoti interesantas. Agrāk dažreiz trases bija izveidotas tā, lai būtu jābrauc cauri ūdenim un jo tu tālāk tiki, jo tu biji lielāks varonis. Sākumā mums bija jābrauc uz kilometru skaitu, kas citreiz vilkās pat stundās. Un arī gadījās, ka vakarā jau spēlē mūziku, bet citi vēl tikai brauc ārā no meža. Ballēs gāja ļoti jautri un citreiz gadījās arī tā, ka mājās biju tikai.........

<--Atpakaļ

Kārlis Zeltiņš

Blakusvāģu ekipāža:
Juris Grīnbergs

Dzimis 1938.gada 30.jūnijā, miris 2000.gada 01.decembrī
Kārlis Zeltiņš
Dzimis 1941.gada 22.novembrī Naukšēnos. Ar motosportu nodarbojas no 1960.gada līdz 1973.gadam
Kādēļ Jūs sākāt nodarboties ar motosportu?

Tad vēl biju zēns un skatoties, kā ar to nodarbojas citi, arī es gribēju pamēģināt. Savu pirmo solo motociklu es dabūju no Rūjienas autoskolas, kuru atvedu mājās ar zirgu un saremontēju. Vēlāk Juris Grimbergs man deva iespēju braukt kopā ar viņu blakusvāģī un es sāku viņam kantēt. Tā mēs abi pārgājām no solo motocikliem uz blakusvāģi.

Kādēļ tieši Juris brauca pie stūres nevis otrādāk?

Viņš bija vairāk piešāvies pie blakusvāģa, kamēr meklēja savu īsto kantētāju. Tad viņš man piedāvāja pamēģināt un man izdevās tīri labi.

Kuras bija Jūsu pirmās sacensības?

Manas pirmās sacensības norisinājās Naukšēnu parkā 1960. gadā 3. jūlijā, kad es braucu ar savu motociklu M-1M. Šīs sacensības organizēja Jānis Vilcēns Naukšēnu proftehniskās skolas direktors.

Kas vēl brauca ar blakusvāģi tajos gados no Rūjienas?

Ar blakusvāģi vēl brauca rūjienieši Edgars Ģērmanis ar Gunāru Ruigu. Kad Edgars aizgāja dzīvot uz Valmieru sāka brauct kopā ar Jāni Upīti un guva labus panākumus Latvijas un PSRS mērogā. 60. – 70.gados izveidojās blakusvāģu ekipāža Jānis Rambols ar kantētāju no Rūjienas Gunāru Zaķi. Ekipāža sasniedza sporta meistara klasi.

Vai arī ziemā Jūs piedalījāties sacensībās?

Protams ne tik intensīvi, bet pa sniegiem braukts tika. Ziemā es braucu Rūjienas trasēs, Valkā u.c.. Uz šīm sacensībām bija jāģērbjas biezāk un siltāk, taču tas traucēja brīvāk kustēties.

Kāds kuriozs Jums atgadījies nodarbojoties ar motosportu?

Mēs ar Juri parasti izgājām trasi un izspriedām savu braukšanas tehniku, taču pie Linejezera trases Cēsīs mēs nepiefiksējām vienu momentu. Mums pretī trases vidū atradās priede un es domāju, ka Juris to apbrauks griežot pa labi, taču viņš domāja savādāk. Tā es kantēju pa labi un viņš grieza pa kreisi, bet motocikls brauca taisni uz priekšu priedē iekšā.

Kas piedaloties sacensībās Jums bija svarīgākais?

Motosports bija mans hobijs. Es ar to nodarbojos prieka pēc. Man patika arī atrasties motosportistu kolektīvā. Mums pēc sacensībām bija debates, kur mēs izanalizējām visas kļūdas. Mēs kopā apmeklējām arī autokrosus. Par motosportu man tagad ir jaukas atmiņas un ir ko atcerēties.

Kādās pilsētās Jūs piedalījāties sacensībās?

Mēs braucām uz Rīgu, Valku, Limbažiem, Cēsīm, Smilteni, Madonu, Gulbeni. Piedalījāmies arī Igaunijas trasēs Nuijā, Vilandē un Pērnavā. Kā pavasarī sākām braukt, tā mēs braucām tikpat kā katru sestdienu, kamēr pienāca rudens. Pavasarī pirmās sacensības bija ...............................

<--atpakaļ

Oļģerts Tīlihs

Dzimis 1949.gadā 10. novembrī Rūjienā. Motokrosus organizēja no 1972. gada līdz 1977. gadam. Viņš bija beidzis augstskolu un tanī laikā karu komisariāts lika izvēlēties, vai iet tālāk mācīties par virsnieku, vai strādāt Rūjienas vidusskolā par militāro skolotāju. Viņš izvēlējās strādāt Rūjienā par militāro skolotāju.

Būdams entuziasma pilns, viņš sāka organizēt motokrosus ar nosaukumu „Mazās Rūjas kausa izcīņa” stadiona apkārtnē. Vēlāk motokrosu organizēja divas reizes gadā. Sākumā sacensībās brauca tikai ar motovelosipēdiem un mopēdiem un vēlāk sāka braukt arī ar lielākiem motocikliem. Paralēli motokrosa sacensībām tika izveidots fotokonkurss par labākajām fotogrāfijām, kurām bija saistība ar motokrosu. Oļģerts ne tikai aizrāvās ar motokrosa organizēšanu, bet viņam skolā bija attīstīta arī ložu šaušana un sacensību tiesnešu apmācība. Viņš iegādājās kartingus ar kuriem bērni braukāja pa skolas pagalma asfaltēto laukumu, bet ar to nebija apmierinātas dažas skolotājas un viņas sūdzējās skolas direktoram. Viņam bija jāiet taisnoties direktora priekšā, bet bērnu dēļ to visu varēja paciest. Oļģertam bija iecere rīkot sacensības ar kartingiem, ceļa posmā no baznīcas līdz skolai, bet šīs ieceres nerealizējās.

Ziemā viņš organizēja skijoringu sacensības, tās var uzskatīt vienas no pirmajām Rūjienas apkārtnē, kuras norisinājās stadiona apkārtnē. Puikas ar mopēdiem un vīri krosa motocikliem sapulcējās, pieaicināja draugus ar slēpēm un sacensības varēja sākties. Šajās sacensībās saplēsa aptuveni 19 pārus slēpes. Tika iztērēti gandrīz visi mājas slēpju resursi. Sacensībās piedalījās arī motokrosa meistars no Mazsalacas - Pēteris Kaužēns.

1972. gadā pirmie no braucējiem motokrosā bija Margonis Mednis, Aivars Šmits, Ilgvars Āboltiņš. Vēlāk arī pievienojās Laimonis Auniņš, Romāns Krastiņš, Edgars Vītols, Guntis Vītols u.c..

Ir bijis notikums, kad uz Rūjienas motokrosu atbraukuši ar vilcienu no Moizikules divi zēni, piedalīties sacensībās. Vienam no zēniem motokrosa laikā pārbrauca pāri un viņš gāja pie tiesnešiem protestēt, taču skatītāji no malas teica: „Beidz čīkstēt, bet brauc tālāk.” Zēnam nekas cits neatlika, kā pārvarēt sāpes, darbināt savu sacīkšu moci un doties atkal cīņā.

Par galvenajiem tiesnešiem ir bijuši Imants Krastiņš, Velta Stiglica, Krustu ģimene un pārējie tiesneši bija skolnieki Andrejs Priede, Igors Ivanovs, Dzintars Zaķis ar māsu Dinu, Valdis Kukainis, Mārīte un Tija Purmale, Mirdza Dreija u.c.. Bērni paši iesaistījās mototrases veidošanā. Ņēmuši no ceļadaļas mietus, krāmējuši tos kaudzēs un sprauduši trasē, paši arī veidojuši trases. Komandējuši kur un kā buldozeram braukt un veidot trasē tramplīnus un virāžas. Viss norisinājās, ar lielu entuziasmu un izdomu.

Tajos gados motokrosā Rūjienas vidusskolas komanda izcīnījusi .............................

<--Atpakaļ

Rūdolfs Svīķis

Dzimis 1941. gadā 21. augustā Rūjienā.

Strādājis MTS. Kopā ar domubiedriem Andri Pētersonu, Jāni Gaili un Kārli Roķi izveidojuši motosekciju, sākuši rīkot motokrosus un taisīt motociklus. Viņiem no DOSAAF uz MTS izgādājuši vecu sacīkšu motociklu, kas noderējis kā paraugs.. Rūdolfa Svīķa darba kolēģis Melecs, kurš nosūtīts uz Rūjienu par autoinspektoru sācis viņus ķerstīt. Kā jau zinām, tad nebija motocikliem klusinātāji un bijis liels troksnis. Viņš kā inspektors nav ļāvis braukāt pa ielām, taču kad pieķēris, tad vai nu atkal aizrādījis vai arī likuma vārdā uzlicis sodu. Kad Melecs strādājis ar viņiem kopā, viņš bija kā darba kolēģis, taču kad bija inspektors, tad viss notika likuma vārdā. Inspektors parasti savu motociklu nolika pie krūmiem, lai varētu vaktēt pārkāpējus. Kamēr Melecs pildīja savus pienākumus tikmēr zēni iedzinuši motociklu mežā, jo uzskatīja ka jābūt cilvēcīgajai pusei un ne jau motokrosā viss ir negatīvs. Tas arī bija pamudinājums 1958. gadā sākt nodarboties ar motosportu.

Sākumā paši taisījuši motociklus. Par savu naudu veduši detaļas no Ļeniņgradas, ko paši saukuši par baraholkas jeb melno tirgu. Cilvēki izpirkuši mašīnu no RTS, lai uz Ļeniņgradu vestu pārdot ābolus un kartupeļus, Šoferi atpakaļ braucot par iedoto naudu ir pirkuši motocikliem detaļas. Detaļas viņi vēl dabūja pateicoties RTS brigadieriem, kuriem tika doti mazie MOSKVA motocikli, taču kad motocikli tika norakstīti tos izjauca un sportisti varēja dabūt rezerves daļas.

Rūjienas motosportisti brauca uz Mazsalacu pieredzes apmaiņā un viņi skatījās kā motobraucējs Zirnītis taisa motociklu. Tā arī viņi guva plašāku pieredzi motocikla tehnikā.

Rūdolfs atceras, ka viens no lieliem entuziastiem palīdzējis viņiem virpot, slīpēt cilindrus bijis Zigmunds Moris. Zigmunds pats arī piedalījās dažās sacensībās. Agrāk bija visā šinī lietā jāiesaista liela izdoma. Vāģu ratu rumbā bija smalkgraudains čuguna metāls un no tā izveidojuši cilindra gredzenu. Vēl no traktoriem ņēmuši nost aizdedzes magneto un likuši saviem motocikliem.

Kā saka Rūdolfs, sacensības ir norisinājušās arī Eriņu parkā, kur viņš pats 1959.gadā 25. janvārī ir izcīnījis 1. vietu. Pirms sacensībām bijis atkusnis, bet sacensību rītā uznāca sals un Eriņu parka ieleja ir bijusi kā stikls. Kad beidzās sacensības viņi steidzās uz mājām nolikt motociklus, lai paspētu uz ugunsdzēsēju depo, kur notika apbalvošana. Tur izsniedza diplomus un kādu piemiņas balvu. Kā viņš pats uzskata, ka tas ir tālaika skaistums. Tādēļ pielika lielas pūles taisot motociklu, lai cīnītos un gūtu labus panākumus.

Atšķirībā no Rīdziniekiem viņu apģērbs ir bijis ļoti vienkāršs. Rūjieniešiem bija parastās parķa bikses, vienkāršs krekls un kājās ......................................

<--Atpakaļ

Dzintars Zaķis un Modris Kratiņš

Modris dzimis 1955.gada 28.februārī Rūjienā. Ar motosportu nodarbojies aptuveni desmit gadus.
Dzintars dzimis 1957.gada 2.maijā Rūjienā. Motokrosā sācis nodarboties no 1976. gada. Sākot ar 80.gadu sākumu organizējis sacensības Rūjienas stadiona apkārtnē.

Kā Tu sāki organizēt sacensības?

Dzintars – Es strādājot Valmieras SCO un pateicoties atsaucībai no priekšniecības puses un entuziastu pulciņam 1980. gadā atsākam Rūjienas stadiona apkārtnē rīkot motokrosus.
Motokrosam „Rūjiena - 80” SCO vadība piešķīra tehniku un materiālus trases sagatavošanai. Motokrosi tika rīkoti pārsvarā vēlu rudenī, kad bija dubļi un reizēm upe bija izgājusi no krastiem. Bija gadījumi, ka pēdējā brīdī vajadzēja pārveidot trasi. 80.gados motokrosus rīkoja visā Latvijā, un tie bija gandrīz vai katru sestdienu un svētdienu. Valmieras SCO motokrosus atbalstīja Andris Jaunzems, Leons Orgs, Velta Stiglica u.c.. Liels darba rūķis un fanātiķis pie trases bija Andris Celmiņš. Pēdējo krosu SCO rīkoja 1989. gadā.

Kādēļ Jūs sākāt nodarboties ar motosportu?

Modris - Kad es atnācu mājās no armijas, Laimonim Auniņam bija kolhoza „Cīņa” pirktais motocikls IŽ. Drīz arī Laimonim nācās doties dienēt armijā un viņš motociklu atdeva man. Tad es to mazliet pataisīju un pieregulēju. Kad braucu uz savām pirmajām sacensībām Alūksnē, es nodomāju, ja nobraukšu šajās sacensībās apmēram pa vidu vai augstāk, tad turpināšu braukt krosā un centīšos gūt labākus panākumus. Bet ja nobraukšu pa beigām, tad es beigšu motosportista gaitas. Es nobraucu salīdzinoši labi priekš pirmām sacensībām, un tā es braucu no 1980. gada līdz 1990. gadam.
Iemesls kādēļ es sāku braukt bija apliecinājums, ka es ko spēju un, ka es arī māku kaut ko sataisīt, jo es esmu tehnisks cilvēks un dzelža vecis, kas kaut ko arī spēj. Sākumā es sliecos vairāk uz tehniku, nevis uz braukšanas māku, bet protams arī braukšana man ļoti gāja pie sirds.

Dzintars - Man bija sirds problēmas, ārsti mani nelaida armijā un neatļāva arī braukt motokrosā. Gandrīz visu padomju laiku es cīnījos ar dakteriem, dēļ tā lai varētu piedalīties motokrosā. Tādēļ es arī sāku braukt krosā, lai nostiprinātos veselība. Manas pirmās sacensības bija Rūjienas stadionā 1976. gadā, bet pēdējās bija 1990. gadā. Pirmajās sacensībās es ieguvu savu ieskaites pirmo punktu. Un tad es sapratu, ka motokrosā ir starts un finišs, un tas ir tas patīkamākais. Pirms es uzsāku savas motosportista gaitas es biju.......................

<--Atpakaļ
"Lejeriņi", Ķoņu pag., Valmieras raj. LV-4240
E-pasts: fuksko@inbox.lv, tel.: 26514524, 64263928